Baiba Lapiņa-Strunska
4. maijā Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšana sasniedza 20. gadadienu. Arī tuvojas 10. Saeimas vēlēšanas. Latvijas partijas formējas, veidojas, dalās, rodas jaunas, tiek meklētas jaunas koalīcijas iespējas – viss mērķim, lai Latvijai būtu pozitīvas izaugsmes un attīstības iespējas.
Laiks bilancei. Partijas un valdības ir un bija nodarbinātas tik ļoti ar sevi, ka tās ir aizmirsušas savu faktisko suverēnu – vēlētāju.
Velētāju kopu – elektorātu – veido Latvijas balsstiesīgie pilsoņi, tie, kas dzīvo Latvijā uz vietas plus tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus Latvijas.
Joprojām apzināti tiek aizmirsti tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo ārpus Latvijas, kuriem ir atņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā un kur ir pieskaitāmi Latvijas pilsoņu kopumam.
Runa ir par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, periodā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas valsts rīcībspēja tika pārtraukta.
Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās.
Kas ir tauta
Valststiesību teorijas doktrīna par tautu – kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautas kopumu nevis tautas daļu.
Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure – nonākušo tautas daļu un to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.
Aktuālā situācija
Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikuma vārdi ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam atbilst Latvijas Republikas Satversmei, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Pieteikuma iesniedzējs Augstākās Tiesas Senāts izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kas izriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu.
Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Pilsonības likuma pārejas noteikumos, norādītajam personu lokam – Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņu pienākumus. Taču reģistrācijas laiks nereālistiski ierobežots – reģistrācijai bija jānotiek līdz 1995. gada 1. jūlijam.
Ja šīs personas reģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no laika gaitā iegūtās citas valsts pilsonības.
Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņa ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam…
Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā…
Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī.
Krievijas armija drīkst pārvilkt 5 gadus un Latvijas pilsoņi Rietumos nē.
Kurš no iespējamiem 3 datumiem ir okupācijas patiesās beigas…
Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku pieeju, likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē.
Un pats svarīgākais, šie cilvēki, kā Latvijas pilsoņi, Latvijas okupācijas laikā rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī.
Es vēlos pasvītrot
1. Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt.
2. Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība.
3. Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktības doktrīnu un no tās neatkāpties.
4. Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt.
5. Tā izplatījās arī uz nākamajām paaudzēm saskaņā ar jus sanguinis principu.
6. Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā.
Latvijas pilsoņi okupācijas laikā veidoja ārzemēs vienu no būtiskajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu.
Par skaitļiem
Dubultpavalstniecība ir atzīta 30.793 Latvijas Republikas pilsoņiem. Piemēram, lielākajai trimdas kopai, ASV 12.473, Vācijā 1.615, Brazīlijā 238. Īrija nav minēta. Tas nozīmē Īrijā nav Latvijas dubultpilsoņu – neviena vienīga… 30.793 ir PMLP šodienas skaitlis, kopš daudziem gadiem nemainīgs. Šie šodienas PMLP skaitļi neatbilst faktiskajam pilsoņu skaitam ārpus Latvijas.
Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc, tas nozīmē – visiem – ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības. Tas nozīmē – visi Otrā Pasaules kara politiskie bēgļi ir izslēgti no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.
Ja lietojam Padomju skaitļus par Rietumu latviešu skaitlisko lielumu, tad tie ir mazākais 500.000 cilvēku. Tas ir konservatīvs skaitlis.
Rietumos dzīvo turpat 500.000 Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem ar šodienas Latvijas Republikas tiesisko izpratni, ir atņemtas pilsonības.
Pavalstniecība šodien
Aizmirsti un izslēgti arī tie 500 bērni – neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis – kas piedzimst katru gadu Latvijas strādājošiem Īrijā vien.
Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības, vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas.
2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskās neatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiem vēstures periodiem ir prasījis valstisku pieeju pilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiski tiesiska posma iestāšanos, kā arī, kalpojot valstiskās neatkarības un uzplaukuma mērķim.
Tāpēc
1. Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs.
2. Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojuši ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kas izsniegtas Latvijas Republikas sūtniecībās un konsulātos ārpus Latvijas.
3. Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Eiropas Savienības ietvaros ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi. Eiropas Savienība un NATO ir ar kopīgām demokrātiskām, ētiskām, morālām un ekonomiskām vērtībām.
Atjaunojot Latvijas valsti tika atjaunoti Latvijas simboli, likumi, atgriezti tās īpašumi ārpus Latvijas, taču likumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna – Latvijas tautas – tiesību pilnai atjaunošanai.
Valsts, neatstāj Tavus likumīgos pilsoņus ārpus valsts tautas kopības – ārpus valsts tautas!
Es esmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēku gaida to brīdi, lai atjaunot savas pavalstniecības un aktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.
Baiba Lapiņa-Strunska
