Domkalve

Uģis Gruntmanis

Izlasot, ka kustības “Par labu Latviju” (tālāk – kustība) reklāmas kampaņu vadīs Stendzenieka kungs, īsti gan nav skaids, kapēc sabiedriskai organizācijai, kas nav slimnīca, skola vai muzejs, bet gan sastāv no Latvijā zināmiem uznēmējiem un politiķiem, būtu jāreklamējas.

Tālāk lasot, ka kustības bijušais vadītājs Belēviča kungs gribētu izglītības sistēmu pēc 9.klases un medicīnas aprūpes sistēmu privatizēt (abas radikāli labējas idejas, kas novestu pie abu šo sistēmu būtiskas sadārdzināšanās), bet pašreizējais kustības vadītājs Ēķa kungs iestājas par prezidentālu republiku, labi apzinoties, ka Eiropā nav nevienas prezidentālas valsts (semiprezidentālas ir Lietuva un Francija), un ir tikai viena valsts, kurā prezidentālo sistēmu varētu uzskatīt par veiksmīgu – ASV (lielākajā daļā Āfrikas valstu prezidentālā sistēma ir novedusi pie izrēķināšanās ar opozīciju un milzīgu nestabilitāti), pārņem bažas.

Lai kliedētu šīs bažas, meģināju kaut ko vairāk uzzināt par kustību, lasot biedru uzstāšanās (atrodamas kustības interneta mājas lapā). Lai rastos sapratne par to, ko tiešām kustība pārstāv, uzstāšanās ir par īsu un virspusēju, tanīs runāts par to, kā Latvijai vajadzētu izskatīties pec īsāka vai garāka laika, taču tajās ir daudz par maz faktu un konkrētu ieteikumu – kā un kas tiks darīts. Vienam ieteikumam – samazināt birokrātisko aparātu –, domāju, varam visi piekrist, taču – ko tālāk?

Mani pārsteidza Rāvja kunga rakstītais, ka “mūsu likumdošana ir biznesam visnelabvēlīgākā”. Velējos uzzināt, vai tiešām tas tā ir.

Ķēros klāt pie Eiropas Komisijas nodokļu politikas analīzes dažādos griezumos (ec.europa.eu/taxation_customs/resources/documents/taxation/gen_info/economic_analysis/tax_structures/2009/2009_full_text_en.pdf), kur Latvija salīdzināta ar pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm, sākot ar 1995.gadu. Atrastais mani pārsteidza.

1. Cik viegli Latvijā ir veikt biznesa darījumus?
Skatoties uz Pasaules Bankas publicētajiem datiem sadaļā “cik viegli veikt biznesa darījumus”, Latvija no 184 valstīm ierindojas 27.vietā, priekšā Čehijai (71.), Polijai (72.), Spānijai (51.), Portugālei (48.), Francijai (31.), Holandei (30.). Visvieglāk biznesa darījumus veikt Skandināvijas valstīs – Somija ierindojas 16., Norvēģija 10., Dānija 6.vietā. Uzlabojumi vienmēr ir iespējami un nepieciešami, taču no šī fakta izriet loģisks secinājums, ka Latvija ir draudzīga biznesa darījumiem. Vēl jo vairāk, Austrumeiropas un Centrālāzijas grupā mēs ieņemam respektablo 4.vietu no 27 valstīm.

Tātad ir skaidrs, ka pēc šī kritērija kustības rakstītais neatbilst patiesībai.

2. Ir skaidrs, ka uznēmējdarbību stimulē zemāki nodokļi.
Viens no tiem ir uzņēmuma ienākuma nodoklis (UIN). Taču šis nodoklis, sākot no 90.gadiem Latvijā, ir bijis viens no zemākajiem ES. 1995.gadā mazāks UIN par Latviju no ES valstīm bija tikai Ungārijā. No 2004.gada Latvijā ir trešais zemākais UIN ES – tikai 15%, vēl mazāks tas ir Īrijā – 12,5%, un Bulgārijā – 10%. ASV tas ir 39,5%, Anglijā – 28%.

Vēl jo vairāk, sākot no 90.gadiem, Latvijā ir bijis pats zemākais UIN no trijām Baltijas valstīm. Latvijā līdz 2004.gadam tas bija 25% un pēc tam, arī “treknajos gados”, tas tika turēts 15% līmenī, kamēr Igaunijā uzņēmēji vienmēr maksāja 26% (to samazināja līdz 21%, iestājoties krīzei 2008.gadā), Lietuvā līdz 2002.gadam UIN bija 29%, pēc tam, līdzīgi kā Latvijā, – 15%, un no 2009.gada šis nodoklis tika palielināts līdz 20%. Tātad ir skaidrs, ka zemais UIN nevarētu būt tas, ko kustība, uzskata par “mūsu likumdošana ir biznesam visnelabvēlīgākā”.

3. Ir skaidrs, ka tiem uzņēmējiem, kas darbojās ražošanas vai apkalpošanas sferās un nepiedalījās spekulācijās ar īpašumiem ļoti svarīgas ir darbaspēka izmaksas.
Tās Latvijā ir augstas, galvenokārt uz darba devēja ļoti augstā sociālā nodokļa fona (24,06%, tāds tas nav nekur Eiropā, pat ne Skandināvijas valstīs), un ļoti augstā ienākuma nodokļa fona vidusšķirai un nabadzīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Šie nodokļi būtu jāsamazina. Tas veicinātu eksportu un kaut nedaudz samazinātu milzīgo nevienlīdzību starp Latvijas bagātajiem un vidusšķiru, kas pēdējos 10 gados būtiski palielinājusies. Kā teica viens no 19.gadsimta ietekmīgākajien prātiem Tomass Maltuss – “pārāk liela bagātība vai nabadzība var pilnībā apstādināt civilizācijas progresu”, un mums jācīnas pret katru politiķi, kas atbalsta šādu virzību.

4. Varbūt kustība ar to bija domājusi, ka uzņēmējiem, kas pelna daudz, Latvijā ir jāmaksā pārāk liels presonīgais ienākuma nodoklis?
Taču arī šinī kategorijā 2009.gadā Latvijā bija sestais zemākais nodoklis no 27 ES valstīm. Vēl jo vairāk, līdz 2004.gadam personīgais ienākuma nodoklis Latvijā bija pats zemākais ES.

Ir labi zināms fakts, ka tie, kas Latvijā pelna maz un ļoti maz, maksā tieši tikpat, cik tie, kas pelna daudz, un tas ir 25% ienākuma nodoklis, kas ir palicis nemainīgs no 1995.gada. Latvijā bieži par paraugu minētajā Īrijā ienākuma nodoklis tiem, kas saņem līdz 36 000 eiro gadā, ir 20%, tie, kas saņem vairāk, maksā 41% ienākuma nodokli (zinot to, ka iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Īrijā ir tieši četras reizes lielāks, Latvijas potenciālo variantu, ja tā īstenotu Īrijas piemēru, varam katrs aprēķināt). Līdz 2004.gadam augstākais ienākuma nodoklis bija Polijā – 45%, Slovākijā – 42%, Rumānijā – 40%, Lietuvā – 33%, Čehijā – 32%, kur tas krīzei iestājoties tika samazināts līdz 15%, Igaunijā – no 26% līdz 21%. Arī Lietuvā ienākuma nodoklis bija 33% līdz 2006.gadam, kad tas tika samazināts līdz 27% un 24% 2008.gadā. Tātad līdz 2008.gadam Latvijā bija vismazākais ienākuma nodoklis no visām Baltijas valstīm, un līdz 2004.gadam tas bija vismazākais visā ES.

Tātad arī šis nevarētu būt iemesls, kāpēc kustība uzskata, ka “mūsu likumdošana ir biznesam visnelabvēlīgākā”.
Jautājums paliek, kas tieši Latvijas likumdošanā ir uzņēmējam tik nelabvēlīgs, un mums ir tiesības sagaidīt godīgu un izsmeļošu atbildi šinī jautājumā.

Secinājumi.
Izlasot šos faktus, ir skaidrs, ka spekulatīva uzņēmējdarbība Latvijā tika stimulēta 18 gadu garumā (nedaudz vairāk kā 13 gadus no šī laika valdību vadīja Tautas partijas (TP) un Latvijas Pirmās partijas (LPP) apvienībā pašlaik ietilpstošie cilvēki), taču šinī laikā netika stimulēta ne ražošana, ne eksports, bet gan spekulācijas ar zemēm un īpašumiem, par kuru astronomisko pelņu “treknajos” gados nebija jāmaksā neviens santīms nodokļos. Valsts vadīšana notika bez koncepcijas, bez jēgas un bez goda prāta, un nevienam nebija ienācis prātā padomāt par to, kas notiks tad, kad leiputrijas laiki būs beigušies. Kamēr šie TP/LPP atbalstītie īpašumu pircēji un pārdevēji (nevis ražotāji) pelnīja neiedomājamas summas, uzkrājumi valstī netika veidoti, un, lai gan nodokļu samazināšana ekonomiskajā krīzē būtu ideāls veids, kā palīdzēt uznēmējiem patlaban, tas nav iespājams, jo naudas vienkārši valstij nav!

Tas ir tuvredzīgas, ekstrēmi labējas un nekompetentas TP/LPP līderu darbības rezultāts.

To visuzskatāmāk parādīja Tautas partijas finanšu ministra Slaktera kunga daudzie un dažādie paziņojumi 2008.gadā, kad īsā laika sprīdī viņš mums paspēja apgalvot, ka ar Latvijas finanšu sistēmu viss ir pilnīgā kārtībā, drusku vēlāk – ka Latvijai būs nepieciešama tikai neliela palīdzība, un tas notika īsi pēc tam, ka Latvijai bija nepieciešama tūlītēja un milzīga apjoma finansiāla palīdzība, ko respektablais žurnāls “The Economist” nosauca “par vienu no dramatiskākajām finanšu glābšanas operācijām modernās Eiropas vēsturē”. Zinot Šķēles kunga stāvokli TP, grūti iedomāties, ka tas viss nebija ar viņu pārrunāts un saskaņots. Mums jāsaprot, jāatceras un jāsaredz, ka pašreizējā TP ir, kā mana Saldus vecmāmiņa teica, “tie paši vēži, tikai citā kulītē”. To klaji apliecināja pats Šķēles kungs, tiekoties ar Gulbenes iedzīvotājiem, kur viņš atkārtoti pauda savu radikālo viedokli pret progresīvā nodokļa ieviešanu. Viņš teica: “Es vienmēr aizstāvēšu cilvēkus, kas prot nopelnīt, pat tad, ja kāds teiks, ka es aizstāvu bagātos.” Tātad Šķēles kungs no šīs ekonomiskās krīzes nav mācījies neko, ir gatavs turpināt aizstāvēt un stimulēt kārtējos īpašumu spekulantus, kas, nodokļos nemaksājot ne santīma, bez piepūles, izglītības un smaga darba kļuva bagāti!

Šeit vietā ir atgādinājums, ka progresīvais nodoklis ir taisnīgs, un tieši tāpēc tas ir VISĀS vecajās ES valstīs, kurās dzīvo liberālās demokrātijas gars, ka arī Austrālijā, Kanādā un ASV, bet nav tādās valstīs kā Albānija, Gruzija, Kazahstāna, Irāka, Kirgizstāna, Mongolija, Maķedonija, Ukraina un Krievija. Šis piemērs presē ir minēts vairākkārt, un ir absolūti nesaprotami, kapēc Latvija nodokļu politikas ziņā grib sevi distancēt no Eiropas tradīcijas un nostādīt sevi vienā rindā ar minētajām valstīm.

Vēl jo vairāk, šausmas, kādām TP/LPP ir pakļāvusi Latvijas vidusšķiru un nabadzīgākos iedzīvotājus, labi raksturo ”air Baltic” prezidents Bertolds Fliks: “Būt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, bet būt nabagam Latvijā ir ļoti dārgi, un tas ir briesmīgi.” Tā ir neapstrīdama patiesība.

Tagad šie paši “vēži citā kulītē” valsti grib izvest no krīzes!

Es šo situāciju salīdzinātu ar pacienta un ārsta attiecībam pēc tam kad, ārsti (lasi – Šķēles vai Šlesera kungs), izdarot neveiksmīgu operāciju, pēc kuras pacients gandrīz aiziet bojā, mums degsmīgi stāsta, ka labprāt vēlreiz palīdzētu mums (lasi – Latvijai), nemainot pilnīgi neko savā ārstēšanā un to turpinot ar “gāzi grīdā”. Vai tiešām mēs, to visu saprotot, esam gatavi to pieļaut?

Sāpina tas, ka abi augšminētie kungi savos tīklos pamanījušies ievilkt arī godprātīgus Latvijai tik ļoti vajadzīgos uzņēmējus, kurus tie “treknajos” gados apkrāpa, jo, neapliekot ar nodokļiem milzīgo zemju un citu īpašumu pirkšanu un pārdošanu, tika iznīcināta ražošana, tādā veidā izkropļojot un nevis stimulējot eksporta tirgu. Valdība, ko vadīja TP, “treknajos” gados spekulatīvajiem uzņēmējiem bija maksimāli samazinājusi nodokļus, un, krīzei iestājoties un naudai beidzoties, tos samazināt eksporta produktu ražotājiem, līdzīgi kā to gudri izdarīja Igaunija vai Čehija 2008.gadā, nebija iespējams.

Ja kustība “Par labu Latviju” tiešām ir cilvēku grupa, kam rūp Latvijas liktenis un labklājība, un tas nav Šķēles un Šlesera kungu kārtējais biznesa plāns, tad tās apgalvojumiem ir jābūt balstītiem uz faktu un vēsturiskā konteksta zinašanām, godīgumu, atklātību un tīru sirdzapziņu, domājot visiem kopā, kā izvest Latviju no grūtās situācijas.
Uzņēmēju pieredze un zinašanas Latvijai ir ļoti vajadzīgas, taču ne pieredze, ko Latvijai piedāvā TP/LPP, kur bez izglītības vai ar vāju izglītību, pazīstot šo partiju varenos, ir iespējams saņemt tūkstošiem latu mēnesī, atrodoties valsts uzņēmumu padomēs (pašreiz TP/LPP Saeimā lūdz šo summu dubultot). Tas ne vien ir pretī loģiskam saprātam un ētiskumam, bet sagrauj jebkuru ticību valstij un tās pārvaldes mehānismam.

Tautas sajūtas labi raksturoja Gulbenes pensionāra teiktais nesenajā tikšanās reizē ar Šķēles un Šlesera kungiem: “Tās pašas runas dzirdēju toreiz un dzirdu tagad, bet – kas pa šiem 12 gadiem ir izmantots, izņemot iespēju pakampt tos miljonus?”

Šādas politikas turpināšanos mēs nedrīkstam pieļaut, un es ļoti ceru, ka kustība, kas tiešām ir ”Par Labu Latviju”, mūs visus atbalstīs šinī cīņā!

Lai mums veicas!

Piebilde. Uģis Gruntmanis ir ASV Teksasas Universitātes asociētais profesors, Dallasas Veterānu slimnīcas endokrinoloģijas klīnikas vadītājs. Autors nav nevienas partijas biedrs.