Domkalve

Dari, ko darīdams, apdomā galu!

Vasarā mūs aicināja parakstīties par grozījumiem satversmē, kas noteiktu, ka valsts finansētās skolās apmācības sākot ar 2012. gada 1. septembri notiktu vairs tikai latviešu valodā. Ja neparakstīji, tad tiki nosaukts par nodevēju, kas ir pret latviešu valodu. Izklausās ļoti patriotiski – bet nav!

Apskatīsim sekas, kas izriet no šī latviešu valodai  bīstamā priekšlikuma pāriet uz mācībām tikai valsts valodā. Mums sola, ka latviešu valodas situācija stabilizēšoties – gluži otrādi! Kas notiks klasēs, kurās pārsvarā būs bērni no latviski nerunājošam ģimenēm? Latviešu bērnu latviešu valoda cietīs. Tas ir pilnīgs pedagoģisks neprāts. Mazākumtautību skolu sistēma ir iedibināta jau pirmās Latvijas neatkarības laikā un savā ziņā ir mūsu valsts lepnums. Daudzas mazākumtautības tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ieguva iespēju mācīties savu valodu un kultūru. Kāpēc, lai mēs to viņiem atkal ņemtu? Visa vienādošana bija Padomju okupācijas varas kultūras politika. Protams, mazākumtautību skolu koncepcija ir jāprecizē un bilingvālā izglītība jāpilnveido, pakļaujot tai arī krievu skolas un definējot, ka mazākumtautību skolās mācību valodas var būt tikai attiecīgā dzimtā valoda un latviešu valoda. Nedrīkstētu būt tā, ka otra mazākumtautību valoda atvieto latviešu valodu.

Arguments, ka mazākumtautību skolas netikšot likvidētas, tikai mācības notikšot latviešu valodā un specifiskie priekšmeti –dzimtā valoda un kultūra tikšot mācīti dzimtajā valodā, neiztur kritiku. Trūkstot valsts finansējumam skolas likvidēsies pašas un paliks varbūt tikai kādas 2-3 privātskolas, kuŗas tad visticamāk finansēs Maskava un tās būtu tad vistiešākā nozīmē „piektās kolonnas” kalves. Kur paliks pārējie skolēni? Tie saplūdīs latviešu skolās un veidos valodas apguvei nelabvēlīgu vidi, kuras rezultātā izaugs paaudze, kas būs „pusvalodnieki”, tie nemācēs nedz krieviski (poliski utt.) nedz latviski, kā tas novērojams, piemēram, ar turkiem Vācijā, kur Vācija kopš gadiem piekopj nejēdzīgu asimilācijas politiku, Tam vajadzētu būt atbaidošam piemēram – nav mums jādara kļūdas tikai tāpēc, ka citi tādas dara.

Labākais modelis tāpēc ir saglabāt mazākumtautību skolu sistēmu. Lingvistikā sen ir nostiprinājies atzinums, ka labākais veids iemācīties svešvalodas ir vispirms iemācīties pašam savu valodu. No tā arī izriet, ka mums beidzot ir jāsaprot, ka ar steigu ir jāgatavo skolotāji, kas var mācīt latviešu valodu kā svešvalodu. Iedomāties, ka visiem vienādi var mācīt latviešu valodu kā dzimto valodu ir metodiski nejēdzīgi un to var pieņemt tikai cilvēki, kuŗiem par valodas apgūšanas un saglabāšanas procesiem nav nekādas jēgas. Ņemot to vērā tad būtu jāsāk blakus dzimtajai valodai arī latviešu valodas mācība jau no pirmās klases. Tā tad būtu īsta bilingvālā izglītība.

Galvenais iemesls, kāpēc daļa Latvijas iedzīvotāju nerunā latviski nav tik daudz skolu sistēmas vaina, kā gan tas, ka dzīvojam ikdienas vidē, kuŗa neprasa latviešu valodas zināšanas un lietošanu. Var iztikt bez tās. Protams, ka te varētu daudz ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Te tikai kāds piemērs: Latvijas televīzijas kanālos joprojām vērojama  neiedomājama „par dumju pataisīšanas” politika, proti,  filmās, seriālos utt. oriģinālajai valodai tiek pāri likta monotona balss (labākā gadījumā divas balsis – vīriešu un sieviešu) latviešu valodā, tā lai oriģināla valodu nevarētu dzirdēt, bet, ak, brīnums, apakšā pilnīgi nevajadzīgs serviss, krievu valodas subtitri?! Ja būtu oriģināls dzirdams un apakšā latviešu subtitri, tad skaidrs, ka tas veicinātu visu iedzīvotāju svešvalodu zināšanas, bet tas, kurš šo filmu gribētu skatīties vismaz būtu spiests kaut ko lasīt latviešu valodā.

Jāsakārto būtu arī reklāmās līdz nejēdzībām sakropļotā latviešu valoda. Gribētos jautāt RIMĪ, kāpēc gan viņi  neatļaujas Zviedrijā , vai MAXIMAI Lietuvā valodu tā kropļot, bet Latvijā, kur šīs lielās veikalu ķēdes pelna milzīgu naudu nav jāievēro nekādi vietējās valodas likumi? Ja šīm lielajām veikalu ķēdēm  kā Rimi, Maxima, Jysk, Elkor, Elvi, Top, Mego, utt. pašām nav pietiekami kvalificēta darbaspēka, lai klientiem piedāvātu preču uzrakstus latviešu valodas likumiem atbilstošā līmeni, tad jāpanāk, lai tās kopā finansē konsultāciju biroju ar kvalificētiem līdzstrādniekiem, kas  mūs turpmāk varētu pasargāt no tik daiļrunīgiem uzrakstiem kā : „Siers Krievijas fasēts Smiltene”, „Maize  ”Lietuviešu maize”, „Šprotes senču eļļā”, „Zivis dzīvas sveramas” un līdzīgām gara vājībām ar kurām mūs ikdienā pārpludina.

Ir saprotams, ka vecākiem cilvēkiem, kas te gadu desmitus ir dzīvojuši citas valodas vidē, nav tik viegli apgūt valsts valodu. Tāpēc jāiedzīvina mūžizglītības sistēmā latviešu valodas kursi dažādos līmeņos par brīvu. Šai ziņā arī krievu valodā raidošiem un rakstošiem medijiem būtu jāuzņemas zināma atbildība – tiem būtu jāpiedāvā attiecīgi raidījumi ar latviešu valodas piemēriem ikdienas situācijās, lai dotu iespēju katram apgūt latviešu valodu kaut elementāras sazināšanās līmenī. Tas parādītu arī tik bieži apgalvoto lojalitāti šai valstij.

Lielāka atbildība arī prasāma no partijām, kuras teicas pārstāvam mazākumtautību intereses. Piemēram, tām nevajadzētu piedāvāt Saeimas vēlēšanās kandidātus, kuri neprot valsts valodu, jo tādi piemēri kā 10. Saeimas deputāts Kravcovs, dod nepareizo signālu vēlētājam- „Sak|’, ja jau Saeimā var tikt bez latviešu valodas, kam tad man to mācīties?

Ir vēl vesela rinda ieteikumu, ko varētu darīt, lai uzlabotu latviešu valodas vidi ikdienā. Visu šeit nevaru uzrakstīt. Par to tad tikšanās reizēs, vai arī rakstot man.

Tomēr virsrakstā minēto latviešu sakāmvārdu katrā ziņā vajag labi apdomāt.

fil.mag. Austris Grasis

35 gadus baltu valodu lektors Bonnas Universitātē